LMA Tekstilmākslas apakšnozares 1. kursa studentes Laimas Grasmanes pārdomas par filmu “Bohēmista rapsodija” un “Rocketman” biogrāfiju ekranizējumiem.

2018. gadā, kad kinoteātros tikko bija parādījusies Braiena Singera jaunā filma “Bohēmista rapsodija”, to devos noskatīties kopā ar ģimeni. Visi bijām sajūsmā. Atlikušo vakaru mani vecāki pavadīja, klausoties grupas “Queen” koncertierakstus, bet es vienkārši ar slapjiem vaigiem pārdzīvoju par grupas solista Fredija Merkūrija nāvi. Biju ļoti pārsteigta, kad izdzirdēju atsauksmes no sava drauga patēva, kurš filmu nopēla nepatiesās informācijas dēļ. Viņš, kā grupas biogrāfijas zinātājs, apgalvoja, ka fakti filmā esot pilnīgi nepareizi un maldina skatītāju. Šī doma mani ilgi nelika mierā, jo filmu es tik un tā izbaudīju. Vai biogrāfiskajām neprecizitātēm vajadzētu mainīt manu viedokli?

Drīz pēc tam manā redzes lokā uzradās vēl viena filma, kas atsauca atmiņā gan pārdzīvojumus, ar kādiem sastapos, skatoties “Bohēmista rapsodiju”, gan jautājumu par to, vai arī šī filma man liks vilties, kad uzzināšu patiesību. Tad nu esmu nolēmusi salīdzināt divas pēc daudziem aspektiem līdzīgas filmas – Braiena Singera “Bohēmista rapsodiju” un Dekstera Flečera “Rocketman”.

Abas filmas pilnīgi uzprasās uz salīdzināšanu. Pēc pirmā acu uzmetiena, tās ir aplam līdzīgas. Tās abas ir par ikoniskiem un ekstarvagantiem rokmūzikas karaļiem, kuri savu karjeru veidoja septiņdesmitajos. “Rocketman”, kura tika laista klajā 2019. gadā, un “Bohēmista rapsodija”, kura debitēja 2018. gadā – abas ir biogrāfijas, drāmas un mūzikli. Filmu galvenie varoņi pat saskaras ar vienādām problēmām – izsišanās mūzikas industrijā, attiecības ar vecākiem, slavu, alkoholu, narkotikām, seksu, homoseksualitāti, attiecības ar draugiem un kolēģiem, un atgriešanās pie veslīgāka dzīvesveida. Abas filmas, gluži tāpat kā galvenie varoņi, ir košas, krāsainas, iznesīgas un glamūrīgas.

Tieši šīs filmas vēlos salīdzināt galvenokārt tāpēc, ka tās veido biogrāfiju ekranizācijas labo un slikto piemēru.

“Bohēmista rapsodijā” nepatiesas informācijas ir pārsteidzoši daudz, kas ir liels pārsteigums, jo filmas veidotāji to sauc par biogrāfisku un filmas radīšanā piedalījās grupas advokāts Džims Bīčs (kurš ir arī tēls filmā) un pat grupas dalībnieks Braiens Mejs. Ja vērtē pēc mājaslapas www.informationisbeautiful.net piedāvātā grafika visstingrākās kritikas “tikai patiesība”, tad filma ir uzskatāma par 50 % atbilstošu reālajiem notikumiem. Kamēr izmainītās detaļas nav pārāk svarīgas stāsta attīstībai un galvenajam “pārdzīvojumam”, tikmēr tā vēl var darīt, lai pastprinātu skatītāju interesi un dramatizētu. Šķiet, ka es sāku nepiekrist šādai metodei brīdī, kad tiek izmainītas izšķirošas ainas vai kulminācijas brīži, jo tad taču sanāk, ka es būšu pārdzīvojusi par meliem, kas rada nodevības sajūtu. “Bohēmista rapsodijas” emocionālās kulminācijas brīdis ir tad, kad grupa atkal sanāk kopā pēc šķiršanās, lai spēlētu filmas galvenajā notikumā “Live Aid” koncertā. Tad arī Fredijs paziņo draugiem par savu nāvējošo slimību AIDS un sākas mēģinājumi ļoti riskantajam koncertam, ko klausīsies un skatīsies visa pasaule, kam viņi nebūt nav gatavi, jo jau gadiem nav spēlējuši kopā. Patiesībā, grupa nekad neizšķīrās. Pat kamēr Fredijs nodarbojās ar sava solo albuma radīšanu, grupa joprojām uzturēja kontaktu. Par uzstāšanos nebija nekāda satraukuma, jo grupa koncertēja visu laiku. Neilgi pirms “Live Aid” viņi izlaida jaunu albumu un kopā tūrēja. “Live Aid” koncerta laikā Fredijs vēl nezināja, ka ir slims ar AIDS. To viņš uzzināja tikai divus gadus pēc koncerta. Piedzīvoju vilšanos, uzzinot, ka Merkūrijs tā arī nekad neizstāstīja saviem vecākiem par savu seksuālo orientāciju, tomēr filmā tā ir viena no emocionālākajām kulminācijām, jo tiek parādīts, ka ģimene viņu pieņem, un tieši pirms filmas beigām tiek atrisināts saspringtais temats par dziedātāja un viņa ģimenes attiecībām.

“Live Aid” koncerta laikā satikās abi mana stāsta galvenie varoņi, kad pēc leģendārās “Queen” uzstāšanās Eltons Džons grupai teica: “You bastards, you stole the show!”

Apskatot dažādus viedokļus un salīdzinājumus par filmu “Rocketman”, secināju, ka šī filma pēc visiem kritērijiem ir labāka par “Bohēmista rapsodiju” ne tikai faktu patiesības dēļ, bet arī stāsta veidošanas un pārsteiguma dēļ.

Abas filmas esmu noskatījusies divreiz, un diemžēl jāatzīst, ka nespēju būt kaut nedaudz objektīvs kritiķis, jo “Queen” man ir bijusi mīļa grupa kopš vien sevi atceros, bet ar Eltonu Džonu un viņa mūziku es nekad īsti neesmu aizrāvusies. Apzinos, ka tas arī ir vienīgais iemesls, kādēļ “Bohēmista rapsodija” abās reizēs mani uzrunāja un emocionāli aizkustināja vairāk, ar visu to, ka tā tiek uzskatīta par mazāk veiksmīgu filmu.

Filma “Rocketman” ir baudījums acīm, ausīm un prātam – tā ir patiesi gaumīga. Svarīgākais, ka filma sevi pasniedz kā muzikālu fantāziju. Lai gan tā ir biogrāfiska, tajā ir fantāzijas elementi, kas nevienā brīdī neaizved mūs prom no patiesā stāsta, tas palīdz labāk saprast galvenā varoņa rīcību un pārdomas. Šis fantāzijas elements ir viss, kas ir nepiciešams, lai turpmākās kļūdas faktu atstāstījumā vai dramatizētos elemetus padarītu par pilnīgi piedodamiem un pat saprotamiem. Tajā brīdī skatītājs saprot, ka dzīvē tā, protams, nenotika. Skaidrs, ne Eltons, ne pūlis koncerta laikā nelidinājās pa gaisu, bet es ticu, ka tāds iespaids varēja rasties. Tādā veidā stāsts tiek pasniegts izjustāk un ir saprotams, ka tas ir no Eltona skatpunkta (šī aspekta ļoti trūka “Bohēmista rapsodijā”). Šādā versijā dramatizējumi, pārspīlējumi un patiesības sagriešana tikai palīdz labāk uztvert stāstu. Turklāt viens no filmas galvenajiem saukļiem ir “Based on a true fanstay” jeb “Balstīts uz patiesām fantāzijām”. Šķiet, ka tieši tas šo filmu padara par labu biogrāfiju, jo, ja skatītājs zina par atkāpēm no patiesā stāsta jau filmas laikā, tad neviens nejūtas ne apkrāpts, ne aizvainots. Tomēr jāatzīst, ka šīs filmas atkāpes no patiesības arī pašas par sevi nav tik smagas. Iespējams tāpēc, ka filmas scenārija autors pavadīja daudz laika kopā ar Džonu, lai dzirdētu cik iespējams patiesus stāstus un notikumus. Šķiet, ka rupjākais filmas pārkāpums ir iespaids par nepareizu dziesmu radīšanas secību, bet arī tas ir attaisnojams, jo filma ir mūzikls un dziesma ir svarīga scenārija sastāvdaļa, nevis pauzīte priekšnesumam.

Manuprāt, mākslas vārdā drīkst darīt visu ko, kamēr vien izpildījums ir cieņpilns pret auditorju. Arī skatītāji nevar visu redzēto uztvert par tīru patiesību, tas jau nu būtu naivi. Pirms informāciju uzskatīt par patiesu, tā ir jāpārbauda. Domāju, ka “Bohēmista rapsodiju” no pārmetumiem par biogrāfisku faktu interpretācijām varēja glābt tāds nieks kā viens teikums – “Balstīts uz patiesiem notikumiem”. Abas filmas ir brīnišķīgi un patiesi izbaudāmi mākslasdarbi, kurus noteikti ieteiktu draugiem.