No šā gada 4. novembra līdz 27. novembrim Mencendorfa namā, Grēcinieku ielā 18, Rīgā apskatāma Latvijas Mākslas akadēmijas stikla mākslas maģistrantūras studenšu– Ilzes Apines un Lienes Knētas izstāde “Laika pēdas/Atvērts sarunai.” Abu jauno mākslinieču stikla darbi ir radīti no stikla pudelēm, ko izskalojusi Svētes upe. Tas kalpo par autoru vizuālās valodas centrālo punktu, kā arī iezīmē gan ekoloģijas aktualitāti, gan ir kā mediators “laika upē” starp diviem gadsimtiem.

Šī projekta iniciatore ir Svētes pils saimniece Mārīte Bahromkina. “Svētes pili iegādājāmies pirms diviem gadiem. Uzreiz sākām sakopšanas un atjaunošanas darbus, jo teritorija bija kļuvusi par “atkritumu izgāztuvi”, un pati pils atradās ļoti bēdīgā stāvoklī. Svētes pils celta 18. gadsimtā kā hercoga Pētera Bīrona atpūtas rezidence, kur pirmsākumos bijusi ļoti krāšņa oranžērija un gleznu galerija. Diemžēl jau 19. gadsimtā tā nodota dažādu armiju vajadzībām, un ēkai uzsākta vērienīga pārbūve. Esam lieli dabas mīļotāji, tāpēc nolēmām attīrīt arī blakus esošo upi. Paldies visiem, kas iesaistījās! Izceltie atkritumi gan šokēja, gan radīja interesi par to, cik seni tie ir un kā tur nokļuvuši. Neskaitāmās pudeles un burkas ir liecinieces cilvēku nevērīgajai un vienaldzīgajai attieksmei pret vidi vairāku desmitu un pat simtu gadu garumā, taču tām noteikti ir arī savs dzīvesstāsts. Negribējās, lai tas noslēgtos upē, tāpēc nolēmām “izglābto” taru nodot radošu cilvēku rokās, kas dotu iespēju stiklam atdzimt, tikt pētītam un transformēties mākslas priekšmetos.,” tā Mārīte Bahromkina.

Nevajadzīgās un traucējošās pudeles upē tika guldītas, slīcinātas, gremdētas, aizmirstas un visbeidzot- metaforiskā izteiksmē - ar deformācijām un pārvērtībām atkal piedzīvojušas augšāmcelšanos. Pudeles ir “svētītas” un “šķīstītas”, “izgājušas” caur uguni un ūdeni un atkal caur uguni. Un visam pāri plūst “laika upe”.

Substancēm, kuras topošās mākslinieces izmanto savos darbos, piemīt semantiska daudzslāņainība, asociāciju bagātība, kas savukārt atkārtotu pielietojumu iegūst personisku simbolismu. To materialitātei piešķir arī kāda, lai arī pretrunīgi vērtēta, bet “izskaidrojoša” leģenda.

Topošā māksliniece Ilze Apine atzīst, ka tieši stikla fleksibilitāte, kas mainās attiecīgas temperatūras ietekē, pārejot no stingras substances šķidrā un pretēji, darbiem piešķir iedarbīgu garīgās transcendences simbolismu. Tie ir ar dzimšanu, nāvi un transformāciju saistīti simboli.  Savukārt “kultūrslāņa” atstātās pēdas katram objektam piešķir savu raksturu, nedaudz atņemot stiklam raksturīgo dziļumu, caurspīdīgumu un vieglumu. Ar deformāciju, ūdens, uguns un laika savstarpējo mijiedarbību pēc “katastrofas” ir piedzīvotas brīnišķīgas sekas – pārdzimšana no jauna.  Objekts ir “atvēries” sarunai.

Izstādē stikls “runā” arī ar skaņas niansēm, kas mainās no tā, vai tas ir kausēts, pārveidots, sadalīts vai savienots ar citiem materiāliem.  Otro dzīvi tas piedzīvojis, kļūstot par mūzikas instrumentu, bet skatītājam tā būs iespēja nodoties mūzikas skaņām un varbūt pat kļūt par “komponistu”.

Sīkāka informācija: Ilze Apine, tālr.: 29106830, e-pasts: i.apine(abols)inbox.lv.