2023. gada 21. septembrī plkst. 17.00 Žaņa Lipkes memoriālā atklās mākslinieces Annas Pommeres izstādi "Griķu medus". Izstāde apskatāma no 21.septembra līdz 23. novembrim. Adrese: Mazais Balasta dambis 9, Rīga. 

Mākslinieka nostāja

Pēdējo gadu laikā savos darbos es pētu dažādus atmiņas aspektus. Balstos uz savām atmiņām, strādāju ar senām fotogrāfijām, atrastām vai krāmu tirgos nopirktām lietām; gleznoju figurālās kompozīcijas un portretus, dodos plenērā, lai iemūžinātu izzūdošos, pussabrukušus, šķībus koka un mūra šķūnīšus un mājiņas, tik raksturīgās Latvijas kultūrvēsturiskai ainavai. Es nodarbojos ar atmiņas uzpirkšanu, glabāšanu un restaurēšanu, meklējot kultūras pavedienus, kas mani saista ar aizgājušām paaudzēm un cilvēkiem man apkārt. Es meklēju savas saskaršanās robežas ar viņiem. Un šajā procesā es meklēju arī sevi.

No 2021.gada, Profesionālās Doktorantūras ietvaros es strādāju pie projekta, kura tēma ir “Atmiņa kā mākslinieciskās pašidentifikācijas tehnika vizuālajā mākslā”.

20.gadsimtā cilvēce ir saskārusies ar nežēlīgiem totalitāriem režīmiem, rasistisku un nacionālistisku politiku, genocīdiem, pasaules kariem, pieredzējusi smagu demokātijas un totalitārisma cīņu. Šie dramatiksie notikumi aktualizēja kolektīvās atmiņas jēdziens.

Kā raksta pasaulslavenā vēsturniece, kulturoloģe, antropoloģe, atmiņas tēmu pētniece, Aleida Asmane (Aleida Assmann, dz. 1947): “…patlaban vadāmies pēc tā, ka ne tikai indivīdi atceras, ka nu jau pastāv jauns izpētes lauks par to, kā grupas un nācijas izmanto atmiņu saistībā ar savu pagātni”.[1]

Savā darbā es nonācu pie idejas, ka atmiņa var tikt izmantota kā pašidentifikācijas tehnika, norisinoties starp diviem atmiņas tipiem – individuālo un kolektīvo.

Izstāde “Griķu medus” ir šī projekta praktiskā daļa. Sākotnēji šī izstāde tika plānota kā stāsts par diviem Latvijas valsts pilsoņiem, sievieti un vīrieti, kuru dzīvēs atspoguļojās daži dramatiskie 20.gadsimta vēstures notikumi.

Griķu medus – dabisks, Latvijai vēsturiski raksturīgs produkts ar rūgtenu garšu bija izvēlēts kā metafora Latvijas valsts sarežģītajam 20.gadsimta mantojumam. Iesākot darbu pie projekta, man ienāca prātā doma aizbraukt pie kāda bitenieka uz dravu un paskatīties, kā notiek šī tradicionālā nodarbe – medus vākšana. Es piezvanīju pa norādīto uz kādas medus burkas etiķetes numuru. Man atbildēja  Jāzeps Novikovs, bitenieks no Ogres. Mēs sarunājām satikties pie viņa dravā, un mūsu sarunas laikā noskaidrojās, ka Jāzepa ģimene, 12 cilvēki, paši bija izsūtīti uz Sibirīju 1949. gada 25. martā. 

Jāzepam pašlaik ir 82 gadi un viņam joprojam ir lieliska atmiņa. Viņš spēja ne tikai pastāstīt man par deportāciju un savas ģimenes dzīvi Sibīrijā, bet pat nosaukt daudzu tur dzīvojošo izsūtīto vārdus un uzvārdus, kurus viņš atcerās no deviņu gadu vecuma. Braucot prom, ģimenei konfiscēja 40 stropus, kurus pieskatīja Jāzepa vectēvs un tēvs. Atbraucot uz Sibīriju, pirmais, ko vectēvs izdarīja, aizgāja uz mežu un atnesa divus spietus, lai iekārtotu dravu jaunajā vietā. Atgriežoties Latvijā, kaimiņi atdeva ģimenei divus stropus atpakaļ. Šie vectēva stropi joprojam kalpo Jāzepa dravā.

Pirmajā mūsu tikšanās reziē es sapratu, ka mans stāsts būs veltīts tieši viņam, viņas ģimenei un dzīvei Sibirījā, kā arī atgriešanai atpakaļ uz Latviju.

Šajā stāstā ir iesausts vēl viens, mazāk pamanāms pavēdiens– par manu pašu vecvecāku deportāciju uz Sibiriju no Ziemeļkaukāza (mana ģimene bija no Kubaņas kazakiem). Stāsts, kas beidzies daudz traģiskāk un kuru pilnībā atjaunot vairs nav iespējams.

Klausoties Jāzepa stāstu, kā viņa ģimene, 12 cilvēki, starp kuriem bija sirmgalvji un pat zīdainis, brauca lopu vagonos uz nekurieni, es domāju arī par to, kā tāpat kādreiz brauca mani vecvecāki un vēl neskaitāmas citas ģimenes.

Darbi pārsvarā ir gleznoti ar akvareli uz lina un papildināti ar biškopības produktiem – vasku un propolisu. Daži no darbiem tapuši sadarbībā ar bitēm un tapa 3-4 gadu garumā.

www.lipke.lv.