Kosmoss, esība un notikums
Ģirta Muižnieka un Leonarda Laganovska izstādes galerijā Māksla XO 
21.09. - 16.10.2018.

ŠvinKate

MĀKSLA XO Galerijā apskatāmā izstāde rosināja gan uzdot jautājumus, gan lika pasmaidīt. Galerijas gaišākajā daļā bija izstādītas Ģirta Muižnieka lielizmēra gleznas un tumšākajā – Leonarda Laganovska darbu sērija. Abi mākslinieki pievērsušies kosmosa tēmai, taču katrs citai idejai.
Ģirta Muižnieka RED SHIFT gleznas atspoguļo galaktiku pārvietošanās teoriju, kas tieši saistīta ar gaismas ātrumu. Taču šis gaismas ātrums un kosmoloģiskais termins mākslinieku ir aizvedis pie sevis izzināšanas bez sižetiskas vadlīnijas, kas atspoguļotos gleznās. Pats Ģ. Muižnieks izstādītos darbus dēvē par eksmerimentu, kur kopsaucējs ir viņa neizskaidrojamais iekšējais „es“. Šo informāciju uzzinām no izstādes anotācijas. Gleznās izmantotās krāsas, formas un triepieni nevedina skatītāju pievērsties kosmosam un galaktikām, par ko nosacīti ir domājis mākslinieks, radot šos darbus. Visuzkrītošākais darbs ir arī vislielākais – uz indīga neona rozā fona ir attēlots balts izdomas tēls, virs kura milzīgajām ausīm uz skatītāju noraugās divas acis. Sabiedrībai, kas uzaugusi laikā, kad tapušas un ekranizētas visas Star Wars epizodes, dažas no formām var asociēties tieši ar šo filmu radītajiem fantāziju augļiem. Taču šīs asociācijas nav ne obligātas, ne arī vēlamas, jo ir taču tik daudz citu iespēju, ar ko asociēt izstādē apskatāmās lielformāta gleznas.
Pārsteidzoši ir tas, ka darbos galvenokārt dominē baltā krāsa, tā ir izmantota lielos laukumos, ne sīkās detaļās, lai gan Muižnieks inspirējies tieši no bezgalīgās melnās masas. Gleznās izceļas spilgtie krāsu laukumi, kas lielākoties rada noteiktas ģeometriskas formas, un novērš uzmanību no melnajiem laukumiem. Zaļa, sarkana, zila un dzeltena pretnostatījums rada nelielu konflikta sajūtu gan gleznās, gan to vēstījumā, taču to nomierina baltās krāsas pārsvars. Te nu prātā nāk doma, ka darbu sērija itin labi ataino Antarktīdas ainavu. Vai tas nozīmē, ka sevis izzināšanā viņš varētu būt nonācis pie domas, ka vēl ir daudz laukumu, kas jāaizpilda, lai sevi „pazītu“? 

Savukārt Leonards Laganovskis ir pievērsies zvaigžņu stāvokļu ietekmei uz notikumiem pasaules vēsturē un arī nākotnē. Šie neliela izmēri darbi asi kontrastē ar gaišās telpas krāsu bagātajiem otu triepieniem un vizuālo informācijas daudzumu. Par spīti šim faktam, vērojot zvaigžņu novietojumus, rodas lielāka sapratne par tajos ietverto informāciju, jo formula ir skaidra – attiecīgā notikuma brīdī un vietā debesīs zvaigznes ir nostājušās tieši tā un ne citādi. TUVAIS UN TĀLAIS ir radīts brīdī, kad šādu zvaigžņu karšu dāvināšana tuvajiem, ir aktuāla un plaši patērēta pasaules attīstītākajās valstīs. Mazie, precīzie un daudzskaitļainie punkti uz baltā fona vedina domas uz skaidro debess zvaigžņotajām naktīm, kad šos visus punktus var invertēt, un redzēt pats savām acīm. Cik ļoti pretēji tas ir ar Ģirta Muižnieka darbiem! Te skatos uz baltu lapu, bet acu priekšā redzu melnas debesis. Salīdzinājums skan un liekas romantisma pilns, taču izvēlētie notikumi, kurus mākslinieks attēlo, nav nemaz tik viennozīmīgi raksturojami. Piemēram, karalienes Elizabetes II dzimšana nav apzīmējama ar negatīvu nozīmi, taču tas ir latvieša secinājums. Slepkavības gan lielākoties visā pasaulē tiek asociētas ar negatīvu nozīmi, un šajā gadījumā runa ir par Franci Ferdinandu. Ja darbi tika apskatīti vēl pirms 6. oktobra, tad bija iespējams ceļot nākotnē un redzēt, kā zvaigznes nostājušās 13. saeimas vēlēšanu laikā. Pērējie notikumi, kas apskatāmi izstādē, gan ir ar noilgumu un „aizved“ mūs pagātnē un tieši tas ir jāatceras, ka Laganovska koncepcija slēpjas izvēlētajos notikumos, ne tik ļoti ar pigmenta tinti un zīmuli veidotajos debess ķermeņos.

Izstādei izvēlētās tēmas – identitātes meklēšana un zvaigžnu kartes – ir nemainīgi aktuālas, tādēļ diez vai bija iespējams „nošaut“ greizi ar šo izvēli. Apskatot izstādi, neviļus radās asociācijas ar Vijas Celmiņas gleznām un „trendu“ uzdāvināt tuvākajam cilvēkam zvaigžņu karti brīdim, kad, piemēram, pirmo reizi skūpstījās. Ģirtam Muižniekam gribētos uzdot jautājumu, vai sevi ir atradis, bet  Leonardam Laganovskim – vai tagad pēc zvaigžņu stāvokļa izpētīšanas var paredzēt notikumus? Gribas taču zināt vai darbu radīšana ir rezultējusies ne tikai ar vizuāli apskatāmiem darbiem, bet arī ar morālu pienesumu viņu pašizaugsmē.

Attēls nr.1.
Ģirts Muižnieks. RED SHIFT. 

Attēls nr.2.
Leonards Laganovskis. TUVAIS UN TĀLAIS.