Ievas Jurjānes personālizstāde
‘’Gals & Sākums’’

Mieriņš Oskars
Mākslas zinātnes nodaļa, 3. kurss

No 2018. gada 10. novembra līdz 2019. gada 3. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs un Kupola zālē skatāma gleznotājas, ilustratores, operas un teātra scenogrāfes, kostīmu un filmu mākslinieces Ievas Jurjānes personālizstāde “GALS & SĀKUMS”.

Izstādes nosaukumā ir neslēpta atsauce uz Raiņa dzejas krājumu “Gals un sākums”. Jau ar virsrakstu tiek radīta priekšsajūta, ka izstādes koncepts sevī ietver ko eksistenciālu un orientējas uz šķietami filozofisku izteiksmi. Priekšplānā tiek izvirzīta tēma par laiku, tā ritējumu, eksistēšanu laika rata pavadā, par aizmiršanos un laika neesamības ilūziju, par ciklisko, aizejošo un atnākošo, esošo un ritošo, dīgstošo, vīstošo, plūstošo un mainīgo, par laika ritējuma spītību un tā nepielūdzamo dabu, un cilvēka veidošanos, apzināšanos, apjēgšanos esībā. 

Darbu izstādīšanai atvēlētas divas izcilas muzeja telpas - bēniņu stāvs un kupola zāle, kas lieliski der šo darbu izrādei. Eksponēti gan liela, gan mazāka formāta darbi, ietērpti lakoniskos zeltītos rāmjos, tie dekoratīvi izceļas, eksponētais labi sader ar balsināto fonu un labi pārraida gleznās tverto informāciju. Darbi veikti zīmējuma un akvareļa tehnikā, attēlojot augu motīvus, fragmentāru zarotni ar veidojošiem, dīgstošiem pumpuriem, kuros kā nojausma slēpjas kāds unikāls lielums, pār plakni ritmiski izkārtotiem ābolīšu, ceļmallapu, nātru un citu augu detalizētiem atveidiem, izsakoties caur šīm formām kā netiešiem simboliem. Līdz ar augu atveidiem parādās arī vairāku nāvē kritušu putnu attēlojumu virkne, māksliniece apstājas un tiecas vērot pārtrauktu kustību, kā arī katras šīs būtnes uzbūves unikalitāti. Brīnumaini arī ir sakrituši visi nepieciešamie apstākļi, lai dabā šīs formas rastos tik unikālas, kādas tās ir. 

Darbiem piemīt vizuāli dokumentāls raksturs, detalizēti atveidota objekta anatomija, tie liekas kā radīti kādam ornitologam vai biologam. Šos kritušos un dīgstošos pavada arī šķietama eksotiska dzīvu putnu klātbūtne un to vokālā māksla, kas dzirdama ar dažnedažādu putnu balsu audio atskaņojumiem telpā. Arī iepriekšējās personālizstādēs, ‘’Daba klusē” galerijā “Alma” (2016) un ''Putni pienāk tuvāk'' galerijā ''Istaba'' (2015), māksliniece pievērsusies tai pašai vizuālajai tematikai, attēlodama no dabas aizgūtās formas, ar šīm formām pastarpināti formulējot jautājumus un atbildes, vērojumus, domas un atklāsmes. 

‘’Daba nereti palīdz cilvēkam formulēt apjēgas centienus’’

4. stāva lielajā zālē gar sienas plakni ritmiski sarindotas lielformāta akvarelī no dabas gleznotas astoņas māksliniecei personīgi pazīstamas personas, starp tām arī sabiedrībā zināmais valodnieks, dzejnieks Valdis Bisenieks un māksliniece Džemma Skulme. Interesanti, ka Ieva Jurjāne pilnfigūru portretos pietuvojusies un dokumentējusi cilvēkus, kas pārdzīvojuši 90 gadu vecuma slieksni. Izstāde iekļauta Latvijas valsts simtgades programmā, līdz ar to šīs personas tiek attēlotas arī kā mūsu valsts pirmās simtgades liecinieki. Mākslinieces interesēs ietilpst indivīds un unikalitāte. Portretu gleznošanas gaitā māksliniece veikusi audio ierakstus, kuros katrs personāžs klāsta par attiecīgām dzīves epizodēm, tie iepretim katram no personāžiem klausāmi austiņās 6-8 minūšu garumā. Klausoties šos monologus, šķiet, ka sastingušais tēls iepretim divdimensiju plaknē tūliņ sāks žestikulēt, iztēlē rodas mirklīgs iluzors animācijas moments.

Kopā ar šiem smalki izstrādātajiem portretiem izstādīts tāda paša formāta, ierāmēts nelīdzenas virsmas spogulis, kas reflektē radot glezniecisku efektu, ar to interaktīvi var portretēt apmeklētājs pats sevi mirklī kā vienu no mūžības. (atsaucos uz Raiņa citātu anotācijā: ‘’Tu esi viens no mūžības’’) Spogulis gan ir vismazāk aplūkotais portrets, bet tur katrs var operēt ar sevis uztveri un iztēli kā pašam tīk. 

Ejot tālāk, mazajās zālēs, izstāde noved pie jauna sākuma, jaunās atvases, glīti ģērbtu zīdaiņu attēlojumiem, kas ierāmēti ovālos rāmjos, kā čaumalās apkārt dzīvībai olā. Tos fonā, ar audio ierakstiem, papildina zīdaiņu brēcieni, kas kā pumpuri plēšas. Zīdainis tiek skatīts kā jaunatnācējs, tas sevī jau nes informāciju, ģenētiskā koka ģenētisko kodu, kādu vēl neuzplaukušu lielumu, tas dīgst un par personību top, bet tam vēl sevi jāapzinās, sevi jāsastop. Arī šajos darbos kompozīcija tiek risināta, figūras nostādot uz balta fona, ko autore dara apzināti, tādējādi atraujot tēlotos objektus no ikdienas konteksta, ‘’izcelt ārā un ko viņš nozīmē ārpus sadzīviskā’’: teic autore.

Izstādei nemaz nav konkrēta gala, ne sākuma, katrs atnācējs var ierasties no četrām dažādām ieejām, un piedzīvot to dažādi. Lai cik izstādītie darbi būtu mākslinieciski pašvērtīgi savā smalkumā un detalizētībā, ko var baudīt tīri kā vizuāli pilnvērtīgus reālistiskus akvareļus un uztvert nepastarpināti bez jebkādiem uzspiestiem konceptiem, tie, tomēr izstādes kopējā saturiskajā ietvarā izvēršas konceptuāli. Līdz ar to izstāde, liekas, balansē uz robežas starp tradicionālu izstādi, kurā apmeklētājs var baudīt darbu kā tīri vizuāli kairinošu estētisku produktu, un laikmetīgu – konceptuāli tendētu. Apmeklētāji uz telpu baltā fona papildina izstādi, tie iekļaujas scenogrāfijā.