Mākslas zinātnes nodaļas Bakalaura programmas studentes Birutas Auriņas intervija ar skandināvu digitālās grafikas dizaineri Saimonu Hogblomu (Simon J Högblom).

Saimons Hogbloms (Simon J Högblom) ir skandināvu mākslinieks, labi pazīstams grafiskā dizaina jomā, strādā Fjord, kas ir viena no vadošajām starptautiskajām digitālā dizaina un inovāciju dizaina aģentūrām. Iedvesmojas no urbānās kultūras, sirdī ir dabas mīļotājs, ceļotājs, valkā sarkanas zeķes, jo tās parasti vieglāk sameklēt divas vienādas, ir popkultūras entuziasts, radošajos projektos darbojas ar aizrautību un vienmēr saglabā savu pankroka attieksmi.

Ar Saimonu es nejauši iepazinos lidmašīnā, un tā vairākas stundas runājām par ceļojumiem un mākslu. Gada nogalē nolēmu uzaicināt uz atkārtotu sarunu.

B.A. Kādēļ mēs esam tieši šajā vietā?

S.H. Bar Nr. 9 ir mans iecienītākais bārs Helsinkos, tā ir tikšanās vieta tādiem bohēmas un kultūras cilvēkiem, šeit ierastie apmeklētāji ir dažādi mākslinieki, mūziķi, arhitekti. Šī vieta ir arī kā neliela galerija, kur katru mēnesi kādam māksliniekam ir iespēja izstādīt savus darbus, kā arī tos iegādāties. Man arī ir lūgts šeit izlikt savus mākslas darbus, ko plānoju darīt, kad pienāks īstais laiks.

B.A. Kā tu saprati, ka vēlies savu dzīvi saistīt ar mākslas sfēru?

S.H. Kopš bērnības man vienmēr patika gleznot un zīmēt. Agrākā atmiņa, kas man radusies grafiskā dizaina mākslas darba tapšanā, ir stāsts no skolas laikiem, kad man bija 10 vai 11 gadi. Skolā tika organizēta Vides diena ar tēmu par papīra lietderīgu izmantošanu un makulatūras nodošanu. Es uzzīmēju plakātu veltītu šai tēmai: smieklīgu komisku, ar skaidru ziņojumu. Skolas vadībai tas patika, manis zīmētais plakāts tika izdrukāts un izlikts manā dzimtajā pilsētā. Es ieguvu zināmu atpazīstamības līmeni un pats biju lepns par paveikto. Otrs impulss bija digitālā vide - patika datori, spēlēju video spēles un, iespējams, iedvesmojos no to estētikas. Kad biju pusaudzis, es sāku strādāt kultūras nodaļā savā dzimtajā pilsētā Mariehamnā, organizēju mūzikas festivālus un sāku veidot plakātus, tīmekļa lapas, skrejlapas dažādās dizaina programmās. Un kaut kā es to sapratu, ka digitālais grafiskais dizains mani kaut kādā veidā aizrauj.  Arī mūzika un popkultūras vide, kas visu laiku bija man kaut kur fonā, un es sapratu, ka man ir jāveido plakāti un tamlīdzīgas lietas. Tas bija pirmais solis tam, ko šodien daru. Es vienmēr zināju, ka gribu darīt kaut ko radošu, es neredzēju sevi kā juristu vai grāmatvedi, starp citu, par ko es kādu laiku mācījos.

B.A.  Cik ilgi tu nodarbojies ar grafisko dizainu un kur tu to apguvi?

S.H. Es personīgi nepazinu nevienu grafisko dizaineri, tāpēc bija pilnīgi neskaidrs, kā sākt apgūt šo sfēru. Turklāt, pirms 12, 15 gadiem, bija grūti atrast izglītību digitālā grafiskā dizaina jomā un saprast, kā strādāt šajā jomā. Sākumā es studēju dizainu un komunikāciju universitātēs, kuras piedāvāja šo kursu, un tad es atradu šo digitālās mākslas kursu Hyper Island Stokholmā, kas bija jauna, bet laba līmeņa skola. Un kopš 2008. gada es strādāju par vizuālo, grafisko dizaineri.

B.A. Kur var redzēt tavus darbus?

S.H. Kādu laiku es daudzus no tiem demonstrēju tiešsaistē, bet tagad es izvēlējos uz laiku tos neizlikt publiskai apskatei. Es jūtu, ka man ir jāiedziļinās sevī, es mainu savu stilu. Es daru dažādas lietas profesionāli priekš saviem klientiem un dizaina aģentūrā, bet par to, kas attiecas uz manu personīgo māksliniecisko darbību, es šobrīd gribu klusēt. Daži no maniem plakātiem, ko esmu pārdevis dizaina veikalos, piemēram, Mariehamnas karte, atsevišķi mākslas darbi, pasūtījuma darbi, dažādas lietas. Cik es zinu, mana māksla atrodas mājās visā Skandināvijā. Profesionāli esmu strādājis ASV dizaina uzņēmumā, stažējies Barselonā un Zviedrijas aģentūrās. Tagad es strādāju starptautiskā digitālā dizaina un inovāciju dizaina aģentūrā Fjord.

B.A. Kas tev patīk grafiskajā dizainā?

S.H. Strādājot mūzikas festivālos, man kaut kā patika ideja par ilustrācijām, grafiku, kā nodot sajūtu ar ilustrācijas palīdzību. Tas saistīts ar to, kādai vajadzētu būt tai sajūtai, ko vēlos nodot skatītājam. Man ir sava veida vīzija, kā tam visam vajadzētu izskatīties. Arī drukātajos materiālos, piemēram, plakāti, tas parasti ir kaut kādā veidā saistīts ar lietām, kuras es iedomājos, ka cilvēki ar tām var sasaistīt sevi. Es domāju, ka es kaut kādā ziņā saprotu cilvēkus un viņu estētiku. Man patīk tehnoloģiju sniegtā brīvība un, ko es varu darīt digitālā vidē. Es domāju, ka dizainam ir nepieciešams mērķis, kas ir pretstatā mākslai. Tas ir veids kā komunicēt, tā var būt ziņa kā teksts, attēls, sajūta, tas var būt veids kā kaut ko reklamēt.

B.A. Vai ir kāds konkrēts vēstījums, ko vēlies nodot caur saviem darbiem?

S.H. Miers un mīlestība (smejas). Es domāju, ka tā īsti nemaz nav, jo mani darbi ir ļoti atšķirīgi. Man vienkārši ir sajūta, ka es gribu kaut ko radīt. Dažreiz es jūtos, ka man ir pilnīgi vienalga, un daru visu, kā pats gribu, nedomāju, ka ir kāds vēstījums, piemēram, “glābiet planētu”. Es vēlētos, lai tas tā būtu, bet nav. Bet es domāju, ka man ir konkrēts savs stils. Man tā grūti pateikt, par to jāpadomā vairāk.

B.A. Varbūt tas esi tu pats, ko tu nodod skatītājam?

S.H. Varbūt, es nezinu. Man par to ir jādomā vairāk, patiesībā tas ir labs jautājums. Bet es nedomāju, ka Pikaso visos mākslas darbos ir kāds īpašs vēstījums, labi, “Guernica” jā, bet citos? Man patīk savā radošajā darbībā visu noslīpēt līdz perfekcijai, īpaši sadarboties ar cilvēkiem, kas mani mudina to darīt, būt labākam, radīt kaut ko paliekošu, izspiest no sevis maksimumu.

B.A. Kā veidojies tavs kā grafiskā dizainera rokraksts, kāds ir tavs stils?

S.H. Es uzaugu vidē, kur man apkārt bija attēli no mūzikas albumu un video kasešu vākiem, datorspēlēm un katrs attēls man kaut ko vēstīja, izteica. Man arī patīk būt saistītam ar popkultūru un jūtu šāda veida ietekmi un smeļos iedvesmu, kas man visu laiku bija kaut kur fonā. Vēl viena lieta, kas mani ietekmēja, ir noteikti skandināvu minimālisms, kas ir pavisam cita skola: mazāk ir vairāk, tīras līnijas, melns, balts, vienkāršības elegance. Man patīk skaidrība, es domāju, ka dažām lietām nevajadzētu aizņemt pārāk daudz vietas, vairāk nekā tas paredzēts. Droši vien ietekmēja arī, pankroka mūzika, dažreiz mans stils ir ar tādu pankroka attieksmi. Es ceru, ka manī joprojām ir radošā enerģija, lai kaut ko jaunu izdabūtu no sevis ārā. Es arī daudz nedomāju, ko par mani domā citi. Tas ir svarīgi, bet sasodīti grūti.

B.A. Attiecības starp pasūtītāju un mākslinieku?

S.H. Es domāju, ka šodien es izprotu labāk attiecības starp sevi un klientu. Man patika iet savā virzienā un izmēģināt dažādas lietas. Es mēģinu ieklausīties klientā, būt profesionāls un respektēt klienta vēlmes. Klienti nāk pie manis un lūdz kaut ko radīt priekš viņiem. Ja es kaut ko daru, tad man patīk to darīt labi, bet bez panikas. Esmu diezgan atvērts konstruktīvam kompromisam. Tas ir par to, lai abas puses būtu laimīgas, gan produkta radītājs, gan tā saņēmējs. Darbs ar klientiem ir radošuma un komunikācijas process. Pēdējos gados man nav bijusi situācija, kad man ir jāmaina kaut kas pamatīgi, piemēram, kad es un klients skatāmies pilnīgi dažādos virzienos. Dažreiz grūtāk ir sastrādāties un būt kā galvenajam radošajam dizainerim darbā ar citiem dizaineriem, bet man patīk izaicinājumi, tas ir kaut kas, uz ko es koncentrēšos nākamajos gados.

B.A. Kā tev šķiet, vai daiļrades process vispār ir iespējams, ja viss iepriekš jau ir izplānots?

S.H. Digitālā dizaina pasaule vienmēr ir bijusi ļoti aizraujoša. Un dažas lietas, kas it īpaši saistītas ar funkcionalitāti un jaunām tehnoloģijām, var mani pārsteigt. Bet par nožēlu, jāsaka, ka ir ļoti daudz standarta risinājumu, kad iet runa par digitālo grafiku, ir tik daudz standarta risinājumu lietās, kas varētu būt daudz brīvākas un radošākas. Viens no maniem mīļākajiem piemēriem ir tiešsaistes komerciālie veikali, viss izskatās vienādi neatkarīgi no tā, vai tas būtu H&M vai Calvin Klein, tiek mainīts tikai zīmola augšējais nosaukums, pārējās viss ir vienāds, tik standartizēti. Domāju, ka pirms 10 gadiem brīvība un radošums bija vairāk iespējams nekā šodien, noteikumi vēl nebija stingri noteikti.

B.A. Kur tu smelies iedvesmu, idejas?

S.H. Mūzika vienmēr ir bijusi mana iedvesma un manis paša sajūtas par to, ko esmu redzējis, ko esmu darījis, dzīve kādu esmu dzīvojis, sajūtas kādas esmu jutis. Kaut kas, ko esmu nejauši redzējis mēneša, nedēļas vai dienas laikā. Lietas, kas man pielīp, kaut kas neparasts, kaut kas skaists, kaut kas wow. Bet tas ir interesanti dziļākā līmenī, kāpēc man vajag kaut ko radīt, kāpēc man vajag šādā veidā sevi izpaust, kādēļ man ir svarīgi radīt kaut ko pasaulei. Dažreiz es jūtos diezgan laimīgs, radot kaut ko sev, bet man patīk arī publiski parādīt savus darbus, tomēr tas nav saistīts ar atpazīstamību, man vienkārši patīk šī sajūta. Un tas ir interesanti, kāpēc tas notiek tieši tā. Kāpēc man ir tik svarīgi izpausties kreatīvi un kāpēc es jūtos slikti, ja neko nedaru. Es gribētu zināt, kāpēc Pablo Pikaso vajadzēja kaut ko radīt, kāpēc Brūsam Springstīnam vajadzēja rakstīt dziesmas, no kurienes tas viss nāk…? Man tas ir tik sasodīti skaidrs, ka kaut kā vajag no sevis dabūt ārā kaut ko un ar to dalīties.

B.A. Tu vairākkārt minēji mūziku – roku, pankroku. Piemēram Endijs Vorhols veidoja mūzikas albūmu vizuālo noformējumu tādām kulta grupām kā The Rolling Stones, The Velvet Underground. Vai tu sevi gribētu realizēt šādā jomā?

S.H. Jā, jā, jā! Uzaugot tur kur uzaugu es, uz nelielas salas 80. – 90. gados, kas bija salīdzinoši izolēta, es biju diezgan nomākts un dusmīgs, un tad es atklāju pankroku, un es pat nezinu, kā es bez tā būtu izdzīvojis. Tas kļuva par manu aizraušanos. Interesants joprojām ir jautājums par Endiju Vorholu, kur ir mākslas darbs, un kur tikai reproducēšana. Bet Vorhola gadījumā, piemēram mūzikas albuma vāks ar banānu tika izgatavots miljonos kopiju, bet tas tik un tā joprojām ir mākslas darbs pats par sevi. Ja man ir šis mūzikas ieraksts, tas nozīmē, ka manā īpašumā ir mākslas darbs. Manuprāt, popārts ir padarījis interesantu šo robežu definēšanu. Vai oriģinālais mākslas darbs ir pirmie pieci nospiedumi, ko viņš radīja savā darbnīcā, vai visi darbi ar šo attēlu? Es domāju, ka visi ir vienlīdzīgi. Mākslinieks ir ieguldījis savu laiku, enerģiju, talantu, neatkarīgi no tā, vai tas tiek rūpnieciski pavairots. Es arī izgatavoju ierobežota daudzuma plakātus, piemēram, 100, bet iespējams, tikai tādēļ, lai cilvēki, kuri to iegādājās, sajustu, ka tas ir kaut kas īpašs.

B.A. Vai cilvēkiem mūsdienās vispār ir vajadzīga māksla?

S.H. Jā, noteikti, es domāju, ka māksla ir vajadzīga visiem. Ja cilvēkam ir pretējs viedoklis, tad tas nozīmē, ka viņš vēl nav redzējis kaut ko tādu, kas patiesi viņu uzrunātu.

B.A. Vai šobrīd ir kāds mākslinieks, kurš tev patīk?

S.H. Jā, Stefans Sagmeisters (Stefan Sagmeister) vienmēr ir iedvesmojošs. Es domāju, ka viņa daiļrade ir lielisks grafiskā dizaina piemērs. Viņš atrodas tajā robežā, kas ir starp mākslinieku un profesionālu dizaineri. Daži viņa darbi, kas manuprāt, ir interesanti mūsdienu popkultūras kontekstā, viņš savos darbos apvieno dažādas tehnikas. Pentagram grafiskā dizaina aģentūra (Pentagram Design Agency) ar centrālo ofisu Londonā un Ņujorkā, kas ir viena no vadošajām aģentūrām pēdojos 40 gadus, un ir viens no stūrakmeņiem grafiskā dizaina laukā, viena no aģentūras dizainerēm Dizainere Paula Šera (Paula Sher). Londonas mākslinieks Kristofers Gests (Christopher Guest) ir iedvesmojošs gleznotājs. Mani  fascinē viņa mākslas darbos, tas, ka tajos ir kaut kas skaists, bet tajā pašā laikā kaut kas destruktīvs. Arī daži no audio vizuālās mākslas darbiem ir ļoti forši, un es ceru, ka šī mākslas sfēra tiks vēl vairāk atzīta. Tycho/ISO50 ir patiešām forša personība, viņš savieno digitālo dizainu ar mūziku. Es domāju, ka digitālā māksla būtu vairāk jānovērtē. Mākslinieks ieliek savu laiku, enerģiju, talantu un rada kaut ko. Pēdējos pāris gados daži mākslinieki izdarīja kaut ko tādu, kas nekad agrāk nebija darīts šajā jomā. Arī fotogrāfijā visu laiku kaut kas attīstās un spēj pārsteigt. Varbūt tas notiek digitālo tehnoloģiju attīstības dēļ.

B.A. Skandināvu dizains ir pasaulē pazīstams kā noteikta firmas zīme, tavuprāt, kas ir tieši tas, kas padara to īpašu?

S.H. Parasti Ziemeļeiropa ir bijusi nabadzīga zeme tās klimata dēļ. Un bija jārada lietas no ierobežotiem resursiem un jāmēģina radīt kaut kas kvalitatīvs un ilgtspējīgs, jo nav zināms, kad tu varēsi tikt pie jaunām. Mēs izmantojam daudz dabīgu materiālu, kas mums ir pieejami. Varbūt to kaut kā iedvesmojusi daba, klimats, kas  ir ļoti nomierinošs. Skaistums un elegance vienkāršībā. Es to ļoti daudz redzu skandināvu arhitektūrā, mēbelēs, traukos.

B.A. Kāda ir mākslas vide Helsinkos, muzeji, notikumi, vietas?

S.H. Amos Rex muzejs, mums ir jauna Nacionālā bibliotēka, cik es zinu, iespējams, labākā modernā bibliotēka pasaulē. Klubi ar lieliskiem dīdžejiem, daudzi interesanti start up uzņēmumi. Cilvēki ar milzīgu vēlmi kaut ko radīt. Labi izglītoti iedzīvotāji. Lieliski restorāni, Alvara Alto (Alvar Aalto) arhitektūra, Ittala un daudzi citi skandināvu dizaina veikali.

B.A. Kas tev patīk Helsinkos, kādēļ tu šeit dzīvo?

S.H. Es uzaugu Mariehamnā, kas ir pilsēta Alandu salās, kas atrodas starp Somiju un Zviedriju. Esmu kādu laiku dzīvojis Stokholmā, bet Helsinkos jūtos vairāk kā “savā pilsētā”. Šeit es jūtu un redzu kreatīvo enerģiju, laimīgus un interesantus cilvēkus. Es domāju, ka šis ir labs periods manā dzīvē un es esmu tieši tur kur man jābūt, īstajā laikā un vietā. Man arī patīk pilsētas izmēri. Esmu kādu laiku dzīvojis Londonā, Barselonā, Monreālā.

B.A. Kura no pasaules pilsētām tevi iedvesmo?

S.H. Es gribētu vairāk būt dabā, tas palīdz atjaunot iekšējo enerģiju. Varbūt tādēļ, ka es uzaugu uz salas. Bet iedvesmo arī tādas lielas pilsētas kā Ņujorka, tā ir pasaules galvaspilsēta. Tur var atrast visu. Kā Frenks Sinatra teica: “Ja jūs varat dabūt kaut ko gatavu tur, jūs to varēsiet visur.” Man arī patīk Maiami, it īpaši Maiami Art Basel, kuru plānoju apmeklēt 2020. gadā. Aizbraukt uz turieni vienmēr ir interesanti, īpaši laikmetīgās mākslas un dizaina kontekstā. Patīk modernā arhitektūra. Un Parīze, tā ir brīnišķīga. Es kaut kā tur jūtos laimīgs. Es plānoju labāk apgūt franču valodu, lai spētu vairāk novērtēt kultūru.

B.A. Un Rīga?

S.H. Rīga ir skaista pilsēta, jo īpaši jūgendstils. Un kontrasts starp padomju gadu monohromo arhitektūru. Es domāju, ka Rīgai ir viss potenciāls būt par patiešām interesantu un aizraujošu mākslas un kultūras norises vietu un es gaidu, kad tā vairāk ietekmēs laikmetīgās mākslas ainu. Tur burbuļo lietas, man patika arī tas, ko redzēju tavas skolas studentu mākslas darbu tirgū Jaunmarka.

B.A. Vai ir vēl kāds mākslas veids, kas tevi saista un kurā gribētu sevi realizēt?

S.H. Kamasutra, es uzskatu, ka tā ir māksla (smejas).  Es gribētu uzrakstīt grāmatu, man ir daži stāsti, ko vēlētos uzrakstīt. Esmu sarakstījis dažus īsos stāstus, stāstus par cilvēkiem. Vispār man padodas rakstīšana.