Kreisā mala
Labā mala
Prof. Aigars Bikše: "Manāmi skaidri centieni manipulēt ar sabiedrības apziņu"
Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas vadītāja prof. Aigara Bikšes raksts „Manāmi skaidri centieni manipulēt ar sabiedrības apziņu”, kas tapis portālam KulturasDiena.lv saistībā ar izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa rosinātajām reformām Latvijas augstākajā izglītībā. 
Manāmi skaidri centieni manipulēt ar sabiedrības apziņu

Klausoties retoriku publiskajā telpā, saistītu ar augstākās izglītības "reformu", esmu saklausījis skaidrus centienus manipulēt ar sabiedrības apziņu. Vēlos pievērst uzmanību pretrunām un izanalizēt trīs saukļus, ap kuriem grozās minētā retorika.

1. Reforma. Manipulācija ir etiķetes reformisti piekabināšana, nepiedāvājot konkrētus reformu plānus. Augstākās izglītības pamatuzdevums ir būt kvalitatīvai, un reformas nevar būt īslaicīgs pašmērķis. Reformu process ir pastāvīga augstākās izglītības sastāvdaļa. Latvijas Mākslas akadēmija nemitīgi attīsta un pielāgo savas programmas un apakšprogrammas mākslā un dizainā. LMA, ieviešot Boloņas protokolus, uzrauga un izvērtē izglītības kvalitāti, tiek veidotas jaunas struktūras studentu mācību procesu nodrošināšanai un nemitīgi reformētas esošās. Akadēmijas docētāju ievēlēšanas nolikums paredz regulāru docētāju pārvēlēšanas procesu, reaģējot uz situācijas izmaiņām pasaules kontekstā un konkrētā docētāja personisko izaugsmi. LMA docētāji ir augstas klases zinātnieki un praktizējoši mākslinieki un dizaineri.

Jāpiebilst, ka reformu etiķete ļauj terorizēt augstskolas kā anti-reformatoriskas tikai tik ilgi, kamēr netiek uzdots jautājums par konkrētiem risinājumiem. Konkrēti Eiropas kvalitātei atbilstoši risinājumi atsevišķās nozarēs nav iespējami, apsaimniekojot līdzšinējā apjoma budžetu. Domāju, ka reformatori to ļoti labi apzinās. Nākšana klajā ar konkrētiem reformu plāniem detaļās novestu pie atziņas, ka pirkt gribam kosmisko kuģi, bet naudas pietiek lidmašīnai.

2. Latvijas augstākā izglītība ir nekvalitatīva. Augstāko izglītību Latvijā nosaucot par nekvalitatīvu, tiek veikta vienkārša, ar zīmola veidošanu saistīta darbība, kurai ir tikpat liela saistība ar produktu, piemēram, sauklim "Ceļ spārnos".

Tie, kas pārrauga nozari, zina, ka, saskaņā ar Eurostat datiem, augstākās izglītības finansējums Latvijā 2009.gadā bija 0,79% no IKP, kas bija pusotras reizes mazāks nekā vidēji Eiropā – 1,22% no IKP Eiropā un 2,7 reizes mazāks nekā bieži pieminētajās Ziemeļvalstīs, piemēram, Somijā. Ja šī atšķirība varbūt nešķiet pārlieku liela, tad ir jāatceras arī salīdzinošās viena studējošā izmaksas, kas, piemērojot pirktspējas standartu, 2009. gadā atbilda aptuveni 2800 eiro, turklāt Latvija ir vienīgā no Eiropas valstīm, kurā viena studējošā izglītošana izmaksā lētāk nekā viena skolnieka izglītošana, sastādot tikai 0,77 no skolnieka izmaksām.

Augstākās izglītības pārstāvju, rektoru un studentu atbildība ir tā, ka viņi nav prasījuši atbilstošu finansējumu savai nozarei. Šobrīd augstākas izglītības pārstāvji nokļuvuši situācijā, kad, pieticīgi izturoties pret finansējuma nepietiekamību, saņem skaudru kritiku no tiem, kas ļoti labi apzinās situāciju. Ja jūs izdalītu saviem bērniem nožēlojamus līdzekļus drēbju iegādei un pēc tam pilnām mutēm pagalmā apsmietu, ka tie saģērbušies ne tik stilīgi kā kaimiņu bērni (tomēr siltumā un vēl dzīvi), vai tā netiktu uzskatīta par nekaunīgu ņirgāšanos? Kamēr tie, kas pārrauga augstākās izglītības situāciju Latvijā, atļaujas salīdzināt izglītības kvalitāti ar Ziemeļvalstu izglītības kvalitāti. Ja augstākās izglītību pārraudzītāji vēlas nodrošināt augstākās izglītības kvalitāti un pielīdzināt programmu finansējumu Eiropas līmenim (ne ziemeļvalstu), nepalielinot finansējumu augstākai izglītībai, tad noteikto nekvalitatīvo programmu (kuras nefinansēs valsts) ir jābūt nevis 30% bet gan 70%. Vai šāda pieeja ir iespējama? Tā ir absolūta bezatbildība no abām pusēm: augstskolām izliekoties, ka tās varēs nodrošināt Eiropas standartiem atbilstošu augstāko izglītību saņemot nožēlojamu IKP daļu, un augstākās izglītības pārraugiem izliekoties, ka, nepalielinot finansējumu augstākajai izglītībai, var prasīt Eiropas līmeņa augstāko izglītību. Esošo situāciju, kad Latvijas augstākajā izglītībā tiek nodrošināta Eiropas līmenim atbilstoša kvalitāte, vajadzētu uzskatīt par ārkārtīgas varonības izpausmi. Latvijā izglītību saņēmušie ārsti pēc nelielu saskaņojošo kursu apguves tiek izķerti, lai strādātu Anglijas klīnikās; Latvijas mūziķi spēlē pasaules augstākā līmeņa klasiskās mūzikas orķestros; Latvijas mākslinieki iekļūst pasaules atzītākajās kolekcijās u.tml. Kara laikā vienību, kurai jāizstāv kāds objekts no ienaidnieka, kura pārsvars ir vairākas reizes lielāks, tiktu uzskatīts par varonību, protams, ja ģenerāļi nav nodevēji, kuri atstāj nāvei savus kareivjus, un pēc tam, lai glābtu savu ādu, kritizē viņu kaujas nespēju.

3. Vienai no Latvijas universitātēm ir jāiekļūst pasaules augstskolu top 100. Lai saprastu šīs ieceres absurdumu, ir jāaplūko publiskotie top 100 universitāšu budžeti. Tā, viena no mums tuvākajām ir Berlīnes Humbolta universitāte, kura Times Higher Education reitingā bija 99.vietā.  Humbolta universitāte ik gadu no valsts saņem aptuveni 330 miljonus eiro vai aptuveni 213 miljonus latu. Pirmajā brīdī varētu pat šķist, ka Latvijas augstākā izglītība varētu aizsniegt šo rādītāju, jo runājot par augstāko izglītību tika pieminēts pat visai līdzīgs finanšu resursu apjoms – 215 miljoni latu (http://www.diena.lv/latvija/politika/kilis-keries-pie-jomas-kura-gada-ieplust-215-miljoni-latu-13968306).

Tomēr ir viena nianse - tieši studiju procesa nodrošināšanai valsts piešķir aptuveni  55 miljonus latu gadā, pārējo summu IZM veido, ar vieglu roku pieskaitot privāto finansējumu un pierēķinot ES finansēto projektu līdzekļus. Speciālisti Latvijas augstskolās strādā par divas līdz četras reizes mazāku atalgojumu, salīdzinājumā ar Eiropas universitāšu mācībspēku atalgojumu, pamatojoties uz patriotismu un izjūtu par Latvijas kopējo situāciju. Ja docētāji un lektori savas aizrautības un mīlestības pret pārstāvēto nozari dēļ nedomā par atalgojumu, tad nozarēs, kur mācību un izpētes process saistīts ar nopietniem laboratorijas darbiem, situācija, iespējams, ir daudz sarežģītāka.

Ja augstākās izglītības pārraudzītāji cer kļūt par pasaules topa augstskolas turētājiem, tad ir jārēķinās ar pilnīgi citiem nosacījumiem un prasībām. Piemēram, par tādu atalgojumu, kādu LMA saņem pasniedzēji, augstākā līmeņa ārvalstu pasniedzējus piesaistīt nav iespējams.

Vai Latvijas politiskajai un ekonomiskajai elitei ir vajadzība piešķirt finansējumu augstākajai izglītībai, lai tas atbilstu vidēji Eiropas augstākās izglītības standartiem? Ziniet, kāpēc nenotveramais Džo ir nenotverams? Tāpēc ka neviens negrib viņu notvert. Kāpēc Latvijas politiskā elite nepārdala IKP atbilstoši Eiropā pieņemtai praksei? Varbūt tāpēc, ka Latvijas valsts politiskās un ekonomiskās elites bērni mācās ārzemju augstskolās? Vai augstākās izglītības pārraugi, piešķirot Latvijas augstākajai izglītībai etiķeti "nekvalitatīva", tiešām cer no 2015. gada piesaistīt milzu barus ar ārzemju studentiem? Domāju, ka drīzāk mātes ar vājākiem nerviem organizēs ģimenes budžetus, lai pārceltu savu bērnu izglītību projām no Latvijas. Vai Latvijas politiskās elites pēdējo divdesmit gadu tradīciju – māja ārzemēs un bērnu augstākā izglītība ārzemēs – šobrīd pārņems arī vidusšķira? Latvijas valsts (kulturāli un saimnieciski identificējama teritorija, šobrīd Eiropas savienības ietvaros), kura nefinansē savu augstāko izglītību, dzemdē citu valstu ekonomiski aktīvos iedzīvotājus.

Prof. Aigara Bikšes viedoklis publicēts portālā KulturasDiena.lv 2012. gada 21. novembrī (klikšķināt šeit)
Komentāri